Bija silts vakars — tādi pat Sanfrancisko negadās bieži —, un pa vecā Alta Injo kluba atvērtajiem logiem plūda iekšā tāluma klusinātais ielu troksnis. Saruna bija ievirzījusies par likumiem pret kukuļošanu un pēdējām pazīmēm, kas liecināja, ka pilsēta būs pilna ar noziedznie­kiem; apmeklētāji sprieda par cilvēku atbaidošo zemis- kumu, samaitātību un ļaunumu, līdz beidzot kāds ieminē­jās par O'Braienu, daudzsološu jaunu bokseri, kas iepriek­šējā vakarā bija nogalināts ringā. Uzreiz likās, it kā gaiss istabā būtu kļuvis spirgtāks. O'Braiens bija tikls jaunek­lis, ideālists. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nelietoja rupjus vārdus un bija skaists kā jauns dievs. Viņš ņēma līdzi lūgšanu grāmatu pat ringā. So grāmatu atrada ģērbtuvē viņa mēteļa kabatā … pēc viņa nāves.

Viņš bija pati jaunība, tīrs, veselīgs, neaptraipīts, jau­nība, ko ar godbijību un apbrīnu cenšamies uzburt at­miņā … kad pašiem tā zudusi un puse mūža jau aiz mu­guras. Un mēs lūdzāmies tik cītīgi, ka atnāca Sapnis, lai uz kādu stundu aizvestu mūs projām no šīs pilsētas un tās biedinošās murdoņaš. Bārdvels ne no šā, ne no iā nocitēja Toro, taču nevis viņš, bet plikpaurainais un izblī- dušais Triftens turpināja citēt šo autoru un bija tovakar pats romantikas apustulis. Sākumā mēs gudrojām, cik daudz viskija viņš varētu būt izdzēris pēc pusdienām, bet drīz vien tas viss izgāja no prāta.